Kā negaidīt no otra, ka viņš darīs tevi laimīgu

Īsā atbilde ir negaidīt. Patiešām. Tieši tik vienkārši. Dot brīvību sev un otram neatbilst kaut kādām otra cilvēka gaidām. Bet, protams, uzrakstīts un izlasīts tas izklausās vieglāk nekā patiesībā ir izdarāms. Turklāt nav vienas receptes, kas palīdzētu to izdarīt katram un ikvienam, tāpat kā tas nav vienas nedēļas nogales semināra vai izlasītas grāmatas jautājums. Vissvarīgākais ir praktizēt ikdienā, kaut pa mazam nelielam ieradumam.

Nesen man bija saruna ar draudzeni, kura kārtējo reizi bija dusmīga uz savu vīrieti par to, ka viņš atkal ir sabojājis viņas plānus par laimīgām brīvdienām. Viņa tik ļoti tās gaidījusi, taču viss, ko un kā viņš esot darījis bijis galīgi garām un ne tuvu tam, kā viņa to būtu gribējusi.

“Kad es beidzot satikšu normālu vīrieti es būšu laimīga!” “Ja vien mans vīrietis nedaudz mainītos…” Ja vien mans Jānis izdarītu to, es beidzot būtu laimīga!” “Ja vien mans vīrietis, darītu tā, kā Anniņas vīrietis, es būtu septītajās debesīs…” Diezgan bieži nākas dzirdēt šādas vai līdzīgas frāzes no sievietēm, aprakstot savu laimi attiecībās ar otru.

Mūsdienu sievietes un arī vīrieši sagaida, ka attiecībās tiks apmierinātas daudz un dažādas savas individuālās vajadzības. Turklāt tam apstiprinājumu var atrast ne tikai savu draugu dzīvēs, bet gan uziet gana daudz pierādījumus sociālo tīklu ārēs zem tēmtura #couplegoals #dreampartner un jebkura cita kombinācija, kas sevī ietver uzstādījumu, ka tieši tādām jābūt laimīgām attiecībām. Abās pusēs ir daudz un dažādu gaidu attiecībā uz otru, kuras bieži vien pat nav apjaustas un, kur nu vēl pārrunātas. Tieši tik pat liels bardaks valda arī mūsu katra uzstādījumos vai definīcijās par to, ko tad nozīmē laime attiecībās vai laime vispār. Attiecības bieži vien patiesībā ir toksiskas, kurās satiekas divi cilvēki katrs ar saviem tarakāniem galvā, un cer, ka tas otrs aizslaucīs visus manus tarakānus un padarīs mani laimīgu. Katrs cer uz otru kā uz tādu glābēju, kurš atnāks un izglābs mani pašam no sevis.

Būt laimīgam ir katra paša uzdevums

Lai arī cik vilinoši būtu novelt atbildību par savu laimi kāda cita rokās (jo tas nozīmē, ka es varu mazgāt rokas “baltā nevainībā” un vainot otru), jāatdzīst, ka nevienam nevajadzētu būt tik visvarenam, lai viņa rokās būtu atslēga no tavas laimes avota. Ja mana laimes sajūta ir atkarīga no otra cilvēka, tas nozīmē, ka arī mans nelaimīgums ir tikai viņa rīcības attālumā.

Vispirms mums ir jāsaprot un patiešām jāpieņem, jāizlaiž caur savām vēnām un apziņu tas, ka mana laime nav atrodama citā cilvēkā, citu cilvēku rīcībā, attiecībās vai apstākļos. Lai arī tas skan banāli, to var ik dienas atkārtot kā mantru, afirmācīju, spēka vārdus (kā nu kuram labpatikās to nosaukt): “Mana laimes sajūta ir atkarīga tikai un vienīgi no manis. Tā ir mana atbildība. Tikai es pati ar savu rīcību un attieksmi varu to veicināt savā dzīvē.”

Jā, otrs var papildināt tavu laimes sajūtu ar savu rīcību, var tevi sasmīdināt, iepriecināt. Taču tā nav otra cilvēka atbildība. Tāpat kā viņa rīcība nav cēlonis tavai laimei vai nelaimei. Ja es to pieņemu, tad arī pati daudz mazāk varu darīt kaut ko tādēļ, ka esmu it kā atbildīga par kāda cita cilvēka laimi. Tad man ir iespēja darīt lietas tāpēc, ka es gribu kādu iepriecināt, atbalstīt un negaidu no otra neko atpakaļ. Un tas iedod patīkamu brīvību attiecībām.

Būt patiesai par saviem mērķiem attiecībās

Iemīlēšanās fāzē cilvēki mēdz idealizēt savu partneri un “pievērt acis” uz lietām, kas nenotiek kā gribētos, tajā pašā laikā glorificējot to, kas notiek. Un tas ir nepieciešams šim te iemīlēšanās posmam. Taču vēlāk arvien vairāk nākas ieraudzīt partnerī un attiecībās to, kas līdz galam neapmierina, nepatīk, kas neatbilst katra gaidām. Tāpat arī attiecībām un katram individuāli attīstoties, var nākties saskarties ar to, ka manas gaidas un vajadzības netiek apmierinātas tieši tā, kā es to esmu iztēlojusies. Tas būtu īstais laiks, lai nevis sāktu pārmest otram, kāpēc viņš nedara kaut ko tā, kā es vēlos, vai neuzvedas tā, kā es vēlos, bet gan veikt savu individuālo attiecību revīziju. Lieliski būtu to izdarīt vispirms katram partnerim atsevišķi un pēc tam, iespēju robežās, padalīties ar saviem atklājumiem un apspriest tos. Pat ja apspriešana un dalīšanās nav iespējama, ir vērts pašai priekš sevis veikt šādu nelielu analīzi. Arī tad, ja pašlaik neesmu attiecībās, atbildes uz šiem jautājumiem var palīdzēt saprast, kādu laimi tad es sagaidu no otra un attiecībām.

Kādēļ man ir nepieciešams partneris? Kādēļ man ir nepieciešams tieši mans partneris? (un būt godīgai arī tad, ja atbilde ir: “lai darītu mani laimīgu”)

Ko es sagaidu no sava partnera?

Kāda viņa rīcība, darbības darītu mani laimīgu, iepriecinātu? Kā tas mainītu mani?

Kas man ir nepieciešams, lai es justos mīlēta, piepildīta šajās attiecībās?

Kādas no vajadzībām, kuras es “ielieku” attiecībās, es varu apmierināt pati?

Kad pati sev esi atradusi patiesas atbildes par to, ko tad tu īstenībā sagaidi un meklē attiecībās, būtu tikai godīgi atdzīt sev, cik daudz no atbildības par savu laimi mēs “uzliekam” otram cilvēkam. Tā kā daudziem no mums galvā “skan” uzstādījumi par to, kādām būtu jābūt laimīgām attiecībām, ir vērts izrevidēt šo skaņu celiņu. Attīrīt to no mums nederīgiem skaņdarbiem, atrodot un atskaņojot tur kādu jaunu, daudz atbilstošāku skaņdarbu, kas ienestu attiecībās vairāk viegluma, prieka un kopā būšanas brīvības. Bet tas iet roku rokā ar sevis iepazīšanu un katra individuālo attīstību un izaugsmi.

Iepazīt sevi

Mums ikvienam būtu jāsaprot, ka sevis iepazīšana ir nebeidzams ceļojums sevī un ar sevi. Jā, tajā piedalās arī mans partneris un citi cilvēki, taču primārais esmu es pati. Mūsdienās ir ļoti daudz veidu un ceļu, kā palīdzēt sev šajā ceļojumā un katram būtu jāatrod tas veids, kas liekas vispieņemamākais un atbilstošākais, vienīgi gribas piebilst, ka sevi mēs iepazīstam tieši caur citiem. Ja mēs dzīvotu uz vientuļas salas un mums nebūtu neviena, ar kuru komunicēt, mēs nezinātu, ka esam tādi vai šitādi, ka mūsu rīcība kādam liek justies vienā vai citā veidā. Tādēļ, lai arī cik bailīgi vai nepatīkami tas mēdz likties, tieši otrs cilvēks var mums palīdzēt ieraudzīt un noformulēt lietas, ko pašam varbūt vēl ir grūti tā apzināti saskatīt. Vai tas būtu koučs, mentors, terapeits, mācītājs, guru, skolotājs, draugs vai tieši nepazīstams cilvēks, ikviens kurš palīdz meklēt un rast pašam savas atbildes uz tev svarīgiem jautājumiem. Bieži vien tieši attiecībās mums ir iespēja augt un mācīties tā, kā nekur citur, ja vien esam tam atvērti un protam izvērtēt, kas ir toksiski, kas veselīgi attiecībās.

Lai saprastu, ko tad es sagaidu no otra un ko man nozīmē būt laimīgai, ir vērts vispirms atbildēt godīgi uz dažiem jautājumiem sev:

· Ko man nozīmē laime? Nevis tādās abstraktās tēzēs, bet gan konkrētās darbībās, sajūtās, izpausmēs.

· Kādi uzstādījumi “skan manā galvā” par to, ko nozīmē būt laimīgai? No kurienes viņi nāk? Kādēļ es tiem ticu?

· Kāda es esmu, kad esmu laimīga? Vai es vispār pazīstu šo sajūtu? Vai nav tā, ka es no otra pieprasu kaut ko, ko es nemaz nevaru aprakstīt pati sev, kur nu vēl otram.

· Ja man būtu jānovērtē sajūta “laime” pēc maniem parametriem (atbilde uz pirmo jautājumu) no 1 līdz 10, uz cik es to tagad novērtētu?

· Uz cik es to gribētu?

· Kas man ir nepieciešams, lai es varētu to īstenot uz tik, uz cik vēlos? Kādas darbības man būtu jāveic? Kāda ir pirmā mazākā darbība, kuru es varētu veikt jau šodien/rītdien?

· Ko es patiesībā daru, lai būtu laimīga?

· Ko es patiesībā nedaru un kāpēc man tas ir izdevīgi? (Piemēram, man ir izdevīgi nedomāt un nedarīt, jo tad es varu būt “upura” lomā, un tā man ir ierasta un pazīstama. Ja es sākšu kaut ko darīt un man neizdosies, nebūs kuru vainot un es jutīšos slikti)

Uzņemties atbildību par savu laimi un baudīt būšanu pašai ar sevi

Lai arī cik ļoti gribas atrast attaisnojumus savai dzīvei un notikumiem tajā ārpus sevis, ir vērts atdzīties galvenokārt sev, ka es esmu atbildīga par savu laimi un savu dzīvi. Turklāt uztvert to nevis kā nastu vai nolemtību, bet gan kā dāvanu, ka man ir iespēja justies un reaģēt uz notikumiem savā dzīvē tā, kā es to vēlos. Un jau pašā saknē atļaut sev būt tādai, kāda vēlies būt. Skaidrs, ka bieži vien mēs sagaidām no sevis, ka tagad, kad esmu izlēmusi uzņemties šo atbildību un atļauju sev būt, ar rītdienu tas man izdosies uz visiem 100%, ja ne 150%. Un tieši tāpēc mēs bieži vien nolaižam rokas un atkāpjamies ne tikai no saviem 1.janvāra sportošanas plāniem, bet arī centieniem pieņemt sevi, jo vēlamies lai tas izdodas nekavējoties. Taču tāpat kā muskuli, arī jebkuru savu jauno spēju ir jātrenē, savus jaunos ieradumus ir jātrenē praktiskā darbībā. Daudzi no mums lasa pašpalīdzības grāmatas, apmeklē seminārus, taču nesaprot, kāpēc nekas nemainās un atmet visam ar roku. Jo tikai praktiska darbība dod rezultātu.

Lai tiktu tuvāk skaidrībai, būtu vērts sev atbildēt uz jautājumiem:

Kā es varu uzņemties atbildību par savu laimi?

Kādas darbības es varu veikt, lai justos laimīgāka? Vai es protu baudīt būšanu ar sevi?

Vai man patiktu tāds cilvēks, kāda esmu es pati? Bieži vien mēs izmantojam otru cilvēku, ģimeni, darbu, apstākļus kā attaisnojumu tam, lai nebūtu jādara pašam.

Ko es varētu darīt, lai iepazītu sevi?

Kādu mazu ikdienišķu rituālu es varētu ieviest, kas mani darītu laimīgu?

Būtiski ir atcerēties, ka tāpat kā muskuļus mēs trenējam pamazām, tāpat arī kādas jaunas iemaņas mūsu dzīvē tiek ieviestas pamazām. Nav uzreiz jādodas ceļojumā vienai, ja tas liekas kaut kas neiespējams (lai gan varbūt patiesībā tieši to arī ir jādara J ), lai iepazītu sevi. Ir daudz citu veidu, ka tuvoties sev, tikai jāatrod tas, kas der tieši tev! Un nevajag baidīties eksperimentēt, jo tikai caur reālu pamēģināšanu mēs varam saprast, vai kaut kas mums der vai neder. Tieši tāpat kā kleita veikalā uz pakarināma var izskatīties daudz savādāk nekā tad, kad tā tiek uzmērīta, arī ar mēģinājumiem dzīvot laimīgāku un piepildītāku dzīvi vajag atļaut sev mēģināt un kļūdīties un mēģināt vēlreiz. Mums nav visam jāsanāk ar pirmo reizi un mums nav jābūt perfektām visā, ko darām! Un arī mūsu attiecības var būt tieši tādas, kādas tās ir! Un varbūt tā laimes sajūta arī ir rodama ikvienā dienā, kurā pamanu to, kas ar mani notiek, kā es jūtos un kā reaģēju.

Daudzi šobrīd runā par to, cik būtiskas ir pateicības. Un tas ir patiešām lielisks instruments, lai vairotu prieku un laimes sajūtu ikdienā. Ja es katru dienu uzrakstu vismaz 3 lietas, par ko varu pateikties šodien, manas smadzenes tiek trenētas ieraudzīt tās daudzās lietas, par ko es varu priecāties un būt laimīga.

Izveido sarakstu un dari!

Saraksti uz lapas visu, ko tu sagaidi no otra, kas darītu tevi laimīgu. Un mēģini atbildēt sev uz jautājumu, kas “stāv” aiz katras no šīm vēlmēm. Ko tu patiesībā gribi? Kādu savu vajadzību tu caur to vēlies apmierināt. Un tad atliek izvērtēt, ko tu pati varētu darīt, lai to īstenotu un vai ir citi veidi, kā apmierināt šo te savu vajadzību. Dari sev to, ko tu sagaidi no citiem! Ja vēlies lai otrs tevi mīl bez nosacījumiem, mīli sev bez nosacījumiem. Ja vēlies, lai otrs tevi lutina, lutini pati sevi.

Iespējams, kādam te radīsies jautājums, tad priekš kam man ir vajadzīgs otrs? Jums katrai būtu vērts atrast savu atbildi uz šo jautājumu. Un tur nav pareizu vai nepareizu atbilžu, vienīgais rādītājs ir tas, vai man un manam partnerim tas ir ok.

Nobeiguma vietā gribas teikt: “There is more to life than being happy”